Nedāvini dzīvnieku, jeb – dzīvnieks nav prece

panda

Jau gadiem ilgi cilvēki izdara lielu kļūdu kā dāvanas bērniem izvēloties dzīvniekus. Īpaši vēlos uzsvērt suņu dāvināšanu. Suns ir kas cits kā, piemēram, kāmītis, kura mūža ilgums ir samērā īss un aprūpe vienkārša.

Gribēja kā labāk…

Bieži vien cilvēki tikai vēlas kā labāk izvēloties bērnu dāvanas. Ja bērns jau sen īdējis pēc sunīša, tad kāpēc liegt to prieku? Tomēr, vai šāds lēmums – suņa dāvināšana – ir pietiekoši apdomāts? Suns ir dzīvnieks visam mūžam, nevis tikai laikam, kad tas ir kucēna vecumā.

Kuram gan nepatīk kucēni – tie ir bez gala mīļi un rotaļājas. Vecāki domā – bērns tādējādi iemācīsies atbildību, jo kucēns būs jāapmāca un jāved laukā. Tomēr dzīvē viss izrādās gaužām citādi.

Arī suns var saslimt, tas jābaro un jāskolo

sunsSuns ir teju kā vēl viens bērns. Un vai būtu prātīgi bērnam likt rūpēties par bērnu? Suns ir jāmāca. Vēlams suņu skolā, lai tā rakstura iezīmēs neparādītos kas nevēlams. Šeit palīdzēs profesionāļi. Protams, tas nozīmē daudz laika un naudas. Bet arī savus bērnus mēs sūtam skolās, bērnudārzos un maksājam par to naudu, vai ne tā?

Tāpat suns var slimot. Tāpat kā mēs paši mēdzam saaukstēties vai saķert kādu vīrusu. Tikai suns nepratīs pateikt, kas viņam sāp vai kas viņu uztrauc. Un tad tikai sāksies veterināra apmeklējumu, atkal naudas izdevumi.

Suns vienmēr prasīs rūpes un uzmanību. Viņu nevarēs atstāt mājās vienu, kamēr paši dosieties nedēļu garā atvaļinājumā. Ar to visu ir jārēķinās. Suns nav rotaļlieta, ko nomest kaktā, kad apnīk spēlēties.

Dzīvnieks nav prece

Pameklējot internetā pēc atslēgas vārdiem “dāvanas bērniem” noteikti neparādīsies saraksts ar dažādiem dzīvniekiem. Jo dzīvnieks nav prece. Labāk atrast alternatīvu – uzdāvināt bērnam zooloģiskā dārza apmeklējumu vai izjādi ar poniju.

Protams, vienmēr ir arī labie scenāriji. Piemēram, kad suns tiek adoptēts no patversmes, pieņemts kā pilnvērtīgs ģimenes loceklis un aprūpēts kā nākas. Prieks par cilvēkiem, kas lēmumus pieņem ar vēsu prātu un kārtīgi apdomā, vai spēs rūpēties.

Tāpat nebūtu ieteicams dzīvnieku dāvināt veciem cilvēkiem. Skarbi, bet pilnas patversmes ar suņiem un kaķiem, kuru saimnieki viņus atstājuši šeit, kamēr paši devušies tai saulē…

Citu valstu pieredze – sliktāka kā pie mums

Varbūt Latvijā neesam pieraduši par šādām problēmām runāt, bet patiesībā, par to būtu jārunā daudz. Ārzemēs dzīvnieku aprūpe ir krietni augstākā līmenī kā pie mums. Un arī sabiedrība tiek iesaistīta tajā, lai informētu par to, kas notiek. Paskatieties kādreiz raidījumus par “Dzīvnieku policiju” un jums sametīsies šķērmi no tā, kā cilvēki mēdz attiekties pret dzīvniekiem. Un nesakiet, ka pie mums nekas tāds nenotiek. Notiek, tepat blakus, tikai mēs par to nerunājam.

Pirkt vai adoptēt?

Dzīvnieku patversmes tikmēr cītīgi sludina – nepērc, bet adoptē. Bet vai tas ir risinājums? Kur tad paliks visi tie kucēni, kas jau dzimuši un gaida savus jaunos saimniekus? Pareizāk laikam būtu teikt – ne pērc, ne adoptē, ja neesi pārliecināts. Skarbā realitāte – par dārgu naudu pirktos dzīvniekus neviens neatstāj pie patversmes durvīm. Bet adoptētos un bez maksas iegūtos nav žēl atstāt vārtrūmē vai piesiet mežā. Varbūt tad risinājums ir sadārdzināt maksimāli dzīvniekus, lai tie nebūtu pieejami kuram katram – kā luksusa prece.

Mazu bērnu mēs nevaram likumīgi iegādāties veikalā. Tāpat vajadzētu būt ar dzīvniekiem, ar suņiem, kaķiem, kas ir dzīvnieki ir ilgu laika periodu. Varbūt vajadzētu līdzīgu sistēmu kā adoptējot bērnu, iziet ilgu pārbaudes laiku, paciest komisijas, kas nāk pārbaudīt jūsu mitekli un apstākļus?

Latvija jau ir pakāpusies mazu solīti augšup – ir jāčipo un jāreģistrē suņi. Bet vai kāds pārbauda? Atkal visi gali ūdenī…

Iesakām izlasīt

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *