Komunikācijas teorija, kas klusē, nevis komunicē

komunikācija

Ķēros pie kādas komunikācijas teorijas pētīšanas. Tā kā tas mani pamatīgi aizrāva, dalos savā darbā ar jums.

Klusuma spirāle

Komunikācija mūsdienās ir kļuvusi īpatnēja, savāda un grūtāk īstenojama. Cilvēki it kā vairās komunicēt aci pret aci, veidot cilvēcisku kontaktu, daudz tiek izmantoti plašsaziņas līdzekļi. Tie sabiedrībai „iebaro” kādu vienotu domu, viedokli, kas tiek uzskatīts par pareizo. Un tad atliek divas iespējas – šo viedokli pieņemt un tam piekrist, vai arī celties no dīvāna un protestēt. Šai brīdī parādās riska moments. Vai piekrist vispārējam viedoklim nebūs vienkāršāk, nekā protestēt? Vai protestētājam atradīsies sekotāji, vai viņš sevi padarīs par muļķi sabiedrības acīs? Varbūt tomēr mierīgi paklusēt un necelt lieku skandālu. Lūk, tā ir klusuma spirāle, izvēlēties paklusēt, baidoties no plašsaziņas līdzekļu ietekmes šai gadījumā.

Tāpat arī grupu komunikācijā. Vienmēr grupā atrodas stiprākais viedoklis, kuram visi pievienojas. Parasti tas ir cilvēks, kas ir populārāks, kura viedoklī vienmēr ieklausās, kurš ir pārliecināts par sevi un sevis teikto. Pārējie tiecas pievienoties stiprākajam grupā, jo tā ir ērtāk. Grupas līderis mācēs pamatot savu viedokli, kad pēc tā tiks jautāts, viņš būs galvenais runātājs, pārējiem atliks tikai pievienoties. Šis ir ērtākais scenārijs, kāds īstenojams. Un ļoti izteikti atkal var redzēt mūsu klusuma spirāles teoriju pielietojumā.

Teorijas piemērs labākai izpratnei

  1.     Kādā uzņēmumā tā vadītājs nolēmis paildzināt savu darbinieku darba laiku no ierastajām 8 darba stundām līdz 10 stundām (bezmaksas grāmatvedības programma ļāva strādāt ilgākas darba stundas bez maksas – https://ekonts.lv/).  Lai šo jaunumu izziņotu, viņš nosūta visiem darbiniekiem e-pastus. Lielākā daļa izmaiņas pieņem, jo baidās pazaudēt darbu, bet daži ir ļoti neapmierināti. Bet tie, kas ir neapmierināti, nevar vai nevēlas paust savu viedokli priekšniekam un pārējam kolektīvam. Kāpēc?

Šie darbinieki uztraucas, ka pārējie kolēģi nepieņems viņu viedokli un nepievienosies protestam.

Tāpat viņi uztraucas, vai netiks savā veidā izolēti no pārējā kolektīva par šādu drosmīgu, izaicinošu rīcību.

Rodas bailes no noraidījuma. Priekšnieks varētu noraidīt protestu un turpmākās attiecības būtu sabojātas. Kolēģi izvairītos no kontakta ar darbiniekiem, kas stājušies pretī noteiktajai sistēmai un jaunajiem noteikumiem.

Galu galā bailes pazaudēt darbu. Jo no darba ir atkarīgs pārāk daudz, lai vienkārši stātos pretī priekšniekam un riskētu visu momentā pazaudēt.

Iznākumā darbinieki, kuri vēlējās protestēt pret jauno sistēmu nolēma klusēt un tāpat kā pārējie pieņemt jaunos noteikumus. Lai lieki neriskētu. Viņi pat neapsvēra iespēju savā starpā vienoties un apvienot spēkus, lai kopā aprunātos ar priekšnieku un meklētu kādu vidusceļu, piemēram, palielināt darba laiku nevis par 2 stundām, bet tikai par vienu.

Iesakām izlasīt

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *